Muguras lejasdaļas sāpes saistībā ar radikulopātijām vai muguras smadzeņu kanāla stenozi

Nervu sāpes veidojas, ja ir bojāts perifērais nervs. Biežāki iemesli ir starpskriemeļu diska trūce, starpskriemeļu atveres sašaurināšana, osteofīti, išēmiskie traucējumi, kā arī, retākos gadījumos, infekciozi un toksiski traucējumi, audzēji vai to metastāzes, kas boja un destabilizē nerva membrānu (Есин Р.Г. и др., 2010).

„Kopīgais un raksturojušais visām nervu sāpēm ir patoloģiskas impulsācijas veidošanas perifērajā nervā proksimāli no receptora” (Iļķēns G., 2013). Līdz ar to, paradās diagnostikas grūtības saistībā ar plašu nervu šķiedru izplatīšanu mugurkaula jostas un apakšējas ekstremitātes apvidū. Saprotams, ka traucējumu diagnosticēšana pie sāpēm vai kādu funkciju daļējs, vai pilnīgs zudums, var būt saistīts ar atsevišķu nervu vai nervu grupas saspiešanu, vesela segmenta, vai vairāku segmentu darbības traucējumiem, ka arī ar citam problēmām, kas var lokalizēties dažādās vietās.

Sāpes, kas radās pie jostas vai krustu muguras smadzeņu saknīšu bojājumiem, apraksta radikulopātijas jēdziena ietvaros. Mugurkaula jostas apvidus radikulopātija izpaužas ar simptomu veselumu un ietver sevī muguras lejasdaļas un apakšējas ekstremitātes neiropātiskas sāpes, kuras tiek ģenerētas muguras smadzeņu nervu saknītēs.

Pēc SSK 10 izdala išiasu ar kriku, kas saskaņā ar SFK var būt akūtas, subakūtas vai hroniskas muguras lejasdaļas sāpes ar izstarojumu apakšējā ekstremitātē (skat.2.6.pielik.).

Pēc SFK, izdala sekojošas klīniskas pazīmes (Fritz J.M. et al., 2005; George SZ. et al., 2002):

-       Muguras lejasdaļas sāpes ar iradiāciju uz atbilstošo apakšējo ekstremitāti ar nervu saknīšu iesaistīšanās pazīmēm (jušana, spēks vai refleksu deficīts);

-       Simptomi akūta periodā paradās starp aktīvas vai pasīvas kustības sākumu un vidējo diapazonu, subakūtā - reproducējas vidēja diapazonā un saasinās gala diapazonā, hronisko sāpju gadījumā simptomi reproducējas ilgstoši atrodoties gala diapazonā. Viena no pamata pazīmēm ir pozitīvs Lasegue testa rezultāts.

Dellito A., et al savā darbā izdala arī plakanas muguras sindromu (M40.1), vai lumbago sakarā ar starpskriemeļu disku izspīlēšanu. Pēc SFK, muguras lejasdaļas sāpes, kas parasti ir saistītas ar atbilstošu gūžas un augšstilbu muskuļu sāpēm, kas pastiprinās pie noliecieniem un sēdēšanās, kuras var būt centralizētas un samazinātas ar pozicionēšanu, manuālām procedūrām un /vai atkārtotām kustībām. Vizuāli konstatējama samazināta jostas lordoze, kuru papildina mugurkaula jostas daļas atliekšanas apjoma ierobežojums, bieži vērojama arī mugurkaula laterālā nobīde (Dellito A., et al., 2012).

Galvenie muguras lejasdaļas radikulāro sāpju patofizioloģiskie attīstības mehānismi ietver perifēro un centrālo sensibilizāciju (paaugstinātu jutīgumu), kā arī neirālo ektopiju. „Bojātās zonas pagaidu hiperestēzija piespiež pacientu izvairīties no jaunas traumatizācijas, bet ilgstoša sensibilizācija zaudē adaptīvu lomu un veicina hronisku sāpju attīstību” (Клименко А.В., и др., 2011).

Kompresijas radikulopātijas diferenciālu diagnostiku jāveic ar potenciāli bīstamu Cauda equina sindromu. Galvenais cēlonis ir muguras smadzeņu kanāla stenoze, kas var attīstīties saistībā ar specifisku slimību vai distrofiski deģeneratīvo procesu rezultātā. Abos gadījumos notiek lumbosakrālo nervu kompresija otrā vai zemākā jostas skriemeļa līmenī. Biežākais cēlonis ir masīva diska trūce vai protrūzija, kas iziet uz muguras smadzeņu kanālu. Statistiski sindroms ir satiekams salīdzinoši reti (Chou. R., 2007). Šajā gadījumā var novērot sāpes un jušanas traucējumus, to bieži pavada urīnpūšļa un zarnu darbības traucējumi, attīstās urīna un fekāliju nesaturēšana, impotence. Iespējami arī motoriski simptomi, kas parasti ir viegli izteikti, reizēm zūd potītes reflekss.

Pacientiem ar hroniskam muguras sāpēm, bez skaidri redzamiem saknīšu bojājuma klīniskām pazīmēm, var veidoties sāpes, kas formāli varētu atbilst neiropātiskām sāpju sindromam. Piemērām, sakroiliālās locītavas patoloģija (funkcionāls bloks) var izraisīt sāpes, kas ir raksturīgas pie S1 saknītes radikulopātijas (Болевые синдромы в неврологической практике., 1999), bet veicot diferenciālo diagnostiku, nav novērojamas īstām radikulopātijām raksturīgu izkrišanas simptomu, bet ir raksturīgs Lasegue pseidosimptoms ar sāpju sajutu parādīšanos, galvenokārt paceļas bedrē vai izolēti muguras lejasdaļā.

Radikulāro, muguras smadzeņu stenozes, ka arī citu neirogēno sāpju klīniskas pazīmes un sāpju lokalizācijas īpatnības ir atkarīgas no nervu struktūru bojājumu līmeņa (skat.2.7.pielik.). Biežāk saspiestas ir L5 un S1 saknītes. To, galvenokārt, saista ar agrāko L4 – L5 un L5 – S1 disku deģenerāciju. Kā galveni riska faktori ir relatīvi lielāks minēto disku noslogojums un aizmugurējā gareniskas saites relatīvs vājums, it īpaši mugurkaula jostas nodalījumā apakšējā līmenī. Tā aizņem tikai 3/4 no mugurkaula kanāla priekšējās sienās diametra un tās platums nepārsniedz 1-4 mm. Saknīte L4 cieš ievērojami retāk. Vēl retāk, un, galvenokārt, smagas traumas rezultātā, cieš augšējo jostas segmentu saknītes.

Norādītās cenas un darba laiks ir aptuveni, iespējamas nelielas izmaiņas

 .